Nākamajā dienā mēs pamodāmies vēlu, tāpēc, lai iekļautos maršruta grafikā, nācās ņemt taksibusiņu. Diemžēl padārgi – 80 baksus pavisam, ja nemaldos. Lūk, ko nozīmē – nav reisa. Benzīns taču visur maksā naudu, tāpat kā vāģa uzturēšana.
Vjetnama 3 - braukšana ar velosipēdu netālu no Fansipanas
Bet sākumā ir jāpaēd. Pārmaiņas pēc – pica. Gārda, starp citu, lai arī dārga (kaut kas ap 5 baksiem tikai par picu + vēl kafija).
Pica ir visnotaļ asa, tieši kā man patīk
Un te melnais ļaunums
Lūk, ko piedāvā
Spriežot pēc atsauksmēm internetā, vieta skaitās laba (bet dārga)
Starp citu, es izņēmu naudu bankomātā Sapā. Kurss tur ir labs, par izņemšanu prasa dolāru. Diemžēl es neiebraucu fīčā, ka banka paņem savu procentu atsevišķi no galvenās transakcijas, un internetbankā tāds procents ir jāmeklē atsevišķi (lai gan es to zināju, bet aizmirsu). Swedbank paņem laikam 2.5 procentus vai kaut kā tā. Nepatīkami, bet dzīvot var.
Smieklīgi, bet Vjetnamas bankomāti vienā reizē ļauj izņemt maksimums 2 vai 3 miljonus, kas ir nieka 150 dolāri. Reti eksemplāri dod izņemt 6. Uzskatāms līdzeklis par ienākumu atšķirību – mūsu bankomāti neiebilst izsniegt 300 vai 400 latus.
Viesnīca
Vjetnamā patiešām ir ļoti daudz vietu, kur var iedzert tēju uz haļavu, it īpaši viesnīcās. Pat ja neesat viesis, lejiet droši: neviens neiebildīs, jo tas tik un tā skaitās kā pievilināšanas bonusiņš. Lūk, tieši piemērs: termosi, tējkanna un krūzes. Pirmajos vienmēr ir verdošs ūdens, pēdējās ik pa laikam mazgā, bet tējkannā pieber zaļo, plaucē daudzkārt. Tēja, kā jau teicu, ir briesmīgi stipra, tāpēc tas, ka krūzītes ir maziņas, ir visnotaļ noderīgi. Vienreiz man pat palika švaki no tējas, tik stipra tā bija (nedaudz šķebināja); nekad agrāk nekas tāds nebija gadījies.
Šis atkal ir Tram Ton, proti, Fansipanas takas sākums, iebraucām pameklēt katlu
Protams, daudz kas Vjetnamā ir noplucis un apdrupis, jo visiem pofig
Būvē ceļu, kā noprotams
Ar veļuku un somām pa šādu būtu grūti, toties interesanti
Bet mēs nolaidām lažu un tādu ceļu vairs nesastapām
Cauruļvads, nebūt ne pēdējais
Ilgi gaidītais starts
Ar benzīnu andelējas tāpat kā ar visu pārējo – visur
Vjetnamā gandrīz visā mūsu ceļā varēja nopirkt ūdeni, gāzeņus, šampūnu un uzkodas, turklāt milzīgā skaitā dažādu bodīšu ceļa malā. Lielākos ciemos (salīdzinoši biežos) – arī visu pārējo, papusdienot ēdnīcā. Par lētu naudu. Pēc manām domām, vest līdzi primusu tīri velomaršruta dēļ nav īpašas jēgas. Pārejās cilvēku un bodīšu nav, bet to ērtību labad, lai paēstu no šķīvja pie galda, sēžot uz krēsla, un lai nebūtu jāčakarējas ar primusu, var arī paciesties pāris stundas. Iepriekš tas nebija skaidrs, tāpēc primuss mums bija, un mēs to izmantojām. Primuss bija benzīna, benzīnu, kā redzat, nopirkt nav problēma. Kas attiecas uz ūdeni, ir jēga turēt velo pudeli un vēl vienu vai divas pusotrenes, ne vairāk. Ja nu vienīgi nebaidāties dzert no lauku akām (ko mēs praktiski nemēģinājām), tad var pavisam maz – visapkārt ir cilvēki. Izņemot varbūt kalnu pārejas (skatieties pēc apvidus reljefa).
Vjetnamieši ir meistari kravu pārvadāšanā uz motobaikiem
Jūs droši vien jau esat redzējuši čupu ar bildēm no Āzijas, kur uz mopēdiem pamanās pārvadāt neredzēta apjoma un svara kravas. To visu es vēroju dzīvē, tiesa, ne visu nofočēju, lai gan centos. Tālāk vēl būs.
Mājas, kas ir bagātākas, ir piemīlīgi noformētas
Būvē
Terasas visur, govis daudzviet
Tas, ka atkritumi vārtītos tādā mērā – ir reti redzams
Vispārīgi ņemot, vjetnamiešiem nav miskastu, nekur un nekad, atskaitot varbūt tikai ļoti lielas pilsētas. Kur viņi liek atkritumus, kurus mēs viņiem atstājam, nav īsti saprotams – droši vien uz šādām stihiskām izgāztuvēm. Bet kāpēc nav miskastu, joprojām nav skaidrs. Kā tos uzglabā, ne jau savā sētā met? Ja atstāj pudeli uz galda, savāc un aiznes sazin kur.
Govis atpūšas
Kapsēta, smukā
Cits rakurs
Terasas pat ielejā
Tiltiem mēs pārbraucām ļoti daudziem, braslus nekur neredzējām, lai arī raustījāmies
Lieliska peļķe
No kalniem tek ūdens, sanāk bezmaksas moču mazgātuve
Atsveicināšanās stends no pilsētas (vai reģiona?). Sociālistiskais reālisms, protams
Partija mums palīdzēs!
Piemīlīga būdiņa ar terasi. Sienās caurumi, zem grīdas pāļi, toties jumts šīfera.
Tādi vārti – tikai lielākās pilsētās
Izejamais apģērbs, ne pārāk bieži tādu var redzēt
Lūk, pilsēta kā pilsēta, visapkārt visu pārdod, tālākajā plānā zīme "CO'M", proti rīsi.
Bērni bļauj "Hello"
Ciematos un laukos visi mūžīgi bļauj "Hello". Angliski pie tam neprot, bet laipnību burtiski izstaro. Bērni jo īpaši – izbola acis un priecājas, ka ieraudzīja frīkus uz bisikletiem un veloformā. Vispār jau cilvēku laipnība Vjetnamā liek atslābināties un komunicēt visnotaļ nepiespiesti, vismaz man. Eiropā es sevi tik komfortabli nejūtu – tur visi baigie krutie un modīgie, un tev ir jāatbilst. Bet te – globālais ciems, un tu jau pēc noklusējuma esi pilsētas švīts.
Cūkas ziemeļos vienmēr ir lūk šādas pelēkmelnas, rozā neredzēju
Būdiņas un kalni, kalni un būdiņas
Vietām zied
Vietām vadā
Vietām nes
Vietām pamet
Šis ir Lo (Lo)
Uzmīos es kalnā, bet tur stāv mājiņa, tāda pieklājīga, bet var redzēt, ka nav privātā. Ap mājiņu staigā čuvaks, slauka izbrauktuvi. Es stāvu blakus, atpūšos. Viņš pabeidza slaucīt un pamāja man, ķipa, ienāc. Es iegāju, ko tur daudz. viņš izvilka no ledusskapja ūdeni pudelēs no tējas dzēriena, iedeva man. Es jau līdz tam nebiju dzēris ūdeni ne no pirktajām pudelēm, sabijos, bet nolēmu noriskēt. Beigās veselus divus puslitrus izmaucēju, bet Lo tajā laikā lēnā garā smēķēja. Cik sapratu, viņa mājiņa ir celtniecības štābs, kur pie sienas karājās vietējo ceļu remonta un būvniecības plāns, tipa piecgade. Lo angliski gandrīz neprata, bet varbūt kautrējās, vai varbūt vispār pēc dabas klusētājs, bet pasēdējām mēs ar viņu forši, mierīgi un relaksēti. Kā jau viss Vjetnamā, starp citu. Kā es rakstīju, Krētā ir tāpat, bet Vjetnamā tas viss vēl pastiprinās ar zemajām cenām, draudzīgumu un pofigistisko pieeju.
Upju un tiltu – nesaskaitīt, skaistums, man patīk dažādība
Kad sāka krēsot, mēs nolēmām celt telti laukā
Atskrēja bērnu bars un tēvs-zemnieks
Zemnieks mums ar zīmēm piedāvāja pārnakšņot pie viņa. Mani biedri sāka šaubīties, aizsūtīja mani paskatīties. Zemnieks aizskrēja pa robežu malām, kas sadala rīsu terasi zemesgabalos, it kā tas būtu lielisks ceļš. Man jau tā ar koordināciju ir pašvaki, bet tajā dienā vēl arī pa karstumu un kalniem biju nobraucis 43 kilometrus. Tā ka, mēģinot skriet viņam pakaļ, es gandrīz iegāzos ūdenī, kurā aug rīsi, un tālāk savu degsmi pieklusināju. Māja zemniekam bija no mūra, iekšā gan maz apdarināta, bet gulta bija tīri pieklājīga, un turklāt bija arī otrais stāvs, tiesa, bez gultas. Rezultātā mēs pieņēmām lēmumu palikt, un ne velti – tas bija viens no spilgtākajiem un jaudīgākajiem brauciena iespaidiem. Naudu zemnieks ņemt negribēja, bet mēs viņam tik un tā iešķiebām 5 baksus par visiem, kas priekš viņa ir branga nauda. Viņš, starp citu, ātri notinās un atgriezās jau kunga prātā, tā ka varbūt arī velti mēs viņu samaitājām ar kapitālu.
Altāris
Saimnieks izrādījās kristietis un laikam pat kaismīgs katolis, jo redzamā vietā mājā karājās altāris ar Jēzu un Jaunavu Mariju. Pēc tam viņš man sāka uz to rādīt, lai es noteikti to nofočētu, un rādīja, ka ir jālūdzas. Ko viņam atbildēt, es nezināju, jo esmu ateists, un lūgties man nepavisam negribējās. Par laimi, arī nevajadzēja, jo angliski viņš neprata, tāpat kā pārējie viņa ģimenes locekļi. Pievērsiet uzmanību eglīšu virtenei pie altāra. Elektrība mājā ir, bet lūk, korķus izsita mūsu vizītes laikā. Pēc tam, par laimi, salaboja.
Manas mantiņas otrajā stāvā
Durvis uz jumtu. Droši vien var uzbūvēt vēl vienu stāvu, ja vajadzēs
Virs gultām obligāti baldahīns
Visticamāk, tas tāpēc, lai kukaiņi no griestiem kristu uz tīkla, nevis virsū tev, bet kukaiņu (vēl?) nebija, bet varbūt to vispār reti mēdz būt, un tā ir vienkārši tradīcija.
Iekārtojums galvenajā istabā, pat teļuks ir
Mantiņas galvenajā istabā
Droši vien, vecākais dēls
Iekārtojums
Bērnu skolas diplomi par (labām?) sekmēm
Veļukus ievilkām iekšā mājā
Šika gulta guļamistabā
Pats saimnieks, kā arī viņa bērni un sieva aizgāja no mājas gulēt uz šķūni. Kaut kā neforši, bet acīmredzot mēs esam goda viesi, mums visi labumi.
Bērnu burtnīcas
No tā, kas vēl atminams: bērni baidījās spēlēt Angry Birds aifonā, saimnieci sauca Ma (Manh), un viņa ļoti veikli ar žestiem rādīja, kur ir bļodiņa, mazgāšanas līdzeklis un viss pārējais, kas ievajadzēsies. Tualete pat bija ar noskalošanu (tiesa, atgriežot krāniņu), bet ūdens lija no rezervuāra uz jumta, kurā tas tika sasūknēts ar parastu sūkni no akas turpat blakus. Mēģināja mūs arī pabarot (no rīta), bet neatceros kāpēc, es neēdu. Pēdējais, ko es vēl atcerējos, un ko gribu jums pateikt. Kad Ma man rādīja, ka ūdeni var liet ārā turpat blakus, nevis grāvī, viņa pat sakautrējās manu ūdeni izliet, ielēja citā bļodā un uz tās parādīja. Un pēc tam, kad es izkāru drēbes žāvēties, bet naktī sāka līt, savas drēbes saimnieki pārkāra citur, bet manas nē. Domāju, ka sakautrējās, nevis aiz ļauna prāta. Vjetnamai neraksturīga uzvedība. Acīmredzot pārāk jau svarīgi viesi mēs likāmies vienkāršiem zemniekiem, un viņiem mūsu vizīte bija notikums. Mums, starp citu, arī.